Vai dzīvniekiem patīk mūzika?

Cilvēki ir izveidojuši daudz mūzikas žanrus, un katram ir sava gaume uz tiem. Bet kā ir ar dzīvniekiem? Vai tiem ir tāda pati mūzikas gaume kā saimniekam, vai, ieslēdzot savu mūziku, suns bēg ārā no istabas? Cilvēki mēdz atstāt saviem mājas mīluļiem visu dienu ieslēgtu radio,tā teikt, lai viņiem būtu fona mūzika. Taču dzīvnieki mūziku neizprot tā kā mēs. Suņi spēj sadzirdēt tik augstas frekvences, kas cilvēka ausij nemaz nav pa spēkam. Nekad nedrīkst likt suņiem un kaķiem, kā arī citiem augstākajiem zīdītājiem, mūzikas atskaņotāju austiņas. Tieši šāda iemesla dēļ – nav izpētīts, cik daudz un dziļi viņi izjūt mūziku. Tas, ko viņi sadzird tavā mīļākajā dziesmā, var krietni atšķirties. Pavērojot video klipus, kurā saimnieks dzīvniekam ir uzlicis austiņas, var pamanīt, ka ķermenis ir saspringts un tas neizbauda mūziku.

Dzīvnieki mūziku nedzird tā pat kā mēs – tiem dziesmas liekas kā daudzu skaņu salikums. Pētījumi par to, kā dzird mūsu mīluļi, ir ļoti maz, taču ir zināms, ka dažas skaņas uz viņiem iedarbojas pozitīvi, dažas negatīvi. Tas, protams, var būt individuāli katram dzīvniekam. Ir skaņas, pie kurām suņi mēdz kopā ar saimnieku gaidot, bet uz dažām tie reaģē ar agresiju un riešanu. Tāpat ir arī ar kaķiem. Ir komponisti, kas, labvēlīgi ietekmē gan cilvēku, gan dzīvnieku – tie ir Bahs, Mocarts un Bēthovens. Ir pētījumi, kā šāda mūzikas klausīšanās pozitīvi ietekmē cilvēka smadzeņu darbību un ir vieglāk apgūt mācību vielu. Īpaši Mocarta mūzika tiek atskaņota vēl nedzimušiem bērniņiem mātes vēderā, kas jau labvēlīgi attīsta smadzeņu darbību. Tāpat arī suņi un kaķi neizrāda agresiju un bailes pie šo klasiķu skaņdarbiem.

Ritms ir svarīgākais dziesmā, un dzīvniekiem piemīt lieliska ritma izjūta. Tāpēc ir viegli iemācīt zirgiem parādēs iet skaisti mūzikas ritmā. Arī suņiem ir ritma izjūta, un viņi var kustēties kādas dziesmas ritmā, lēkājot no vienas kājas uz otru. Dzīvnieki perfekti izjūt ritmu, jo, tāpat kā cilvēki, to dzird jau mātes vēderā esot – sitoties sirdij. Lieliska ritma izjūta piemīt papagaiļiem, kuriem ir spēja mācīties runāt. Ja dziesma vai meldiņš ir patīkams, tad papagailis var iemācīties to nosvilpot savā oktāvā, vai atkārtot kādu vārdu.
2009. gadā pētnieki novēroja pērtiķu tamarīnu reakciju uz divām dažādām tempa un toņa dziesmām. Viena dziesma tika veidota trīs oktāvas augstāk kā cilvēkam un divreiz ātrāku ritmu par sirds ritmu, bet otru nodēvēja par “Tamarīnu balādi”, kas attiecīgi bija daudz lēnākā ritmā un ar klusākām oktāvām. Pirmā dziesma rezultātā cilvēku ausīm likās uzmācīga un nepatīkama, taču tamarīniem, šķiet patika. Tie bija aktīvi un daudz lēkāja. Taču pie balādes kļuva pavisam mierīgi un nekustīgi. Tāpat tiek pētīta arī kaķu reakcija uz dažādām mūzikas oktāvām un tempiem.

Suņiem mūzikas izjūta variējas no dažādiem apstākļiem – šķirnes, auguma izmēra, sirdsdarbības. Piemēram, liels labradors reaģē vairāk uz cilvēku mūziku kā mazāks suns. Lielie suņi uztver tādas pašas mūzikas frekvences kā pieaudzis vīrietis. Dažādos pētījumos var secināt, ka suņi mēdz atpazīt izteikti atšķirīgus mūzikas žanrus – pie klasiskās mūzikas tie ir mierīgi, bet pie smagā metāla skaņām tie reaģē ar asu reakciju, kratoties un dīdoties. Mārketinga pasaule cenšas arvien iepriecināt savus klientus, tas ir mājdzīvniekus, izveidojot īpašas melodijas, kas varētu tiem patikt. Taču nav svarīgi, cik labi komponisti ir sanākuši kopā, lai izveidotu patīkamu meldiņu, ir jāsaprot, ka dzīvnieki nekad nespēs novērtēt mūziku tā, kā to dara cilvēki.

Comments are closed.